2. septembris: Japānas kapitulācija un okupētā Latvija

1. gada 2. septembrī Japānas pārstāvji uz ASV karakuģa USS Missouri parakstīja kapitulācijas aktu, formāli noslēdzot Otro pasaules karu. Eiropā kaujas bija beigušās jau maijā, taču Latvijai kara noslēgums nenesa valstiskās neatkarības atjaunošanu — nacistisko okupāciju bija nomainījusi atkārtota PSRS okupācija.

Autors: LA90 redakcija. Publicēts 2026. gada 2. septembrī.

Kapitulācijas ceremonija Tokijas līcī

Uz USS Missouri klāja Tokijas līcī bija sagatavots galds, uz kura atradās Japānas kapitulācijas dokuments. Ceremonija bija īsa, taču tās juridiskā un simboliskā nozīme aptvēra daudz plašāku telpu nekā karakuģa klājs: Japāna atzina sakāvi un apņēmās izpildīt sabiedroto noteikumus.

Japānas valdības un imperatora vārdā dokumentu parakstīja ārlietu ministrs Mamoru Šigemicu, bet Japānas bruņoto spēku virspavēlniecību pārstāvēja ģenerālis Jošidžiro Umedzu. Sabiedroto vārdā pirmais parakstījās ģenerālis Duglass Makarturs. Viņam sekoja ASV pārstāvis admirālis Česters Nimics un citu sabiedroto valstu pārstāvji.

ASV Nacionālajā arhīvā publicētais kapitulācijas akts noteica Japānas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju un pavēli pārtraukt karadarbību. Dokumenta parakstīšana nostiprināja jau pieņemto lēmumu padoties un radīja nepārprotamu pamatu sabiedroto rīcībai pēckara Japānā.

Kapitulācijas akts nebija visaptverošs miera līgums, kas vienā dienā atrisinātu visas pēckara attiecības. Tomēr tieši 1945. gada 2. septembri plaši uzskata par Otrā pasaules kara formālo noslēgumu.

Kara beigas veidoja vairāki atšķirīgi datumi

Otrais pasaules karš nebeidzās vienlaikus visās frontēs. Tādēļ vēstures tekstos un piemiņas tradīcijās sastopami vairāki nozīmīgi datumi:

• 8. maijs — stājās spēkā nacistiskās Vācijas bruņoto spēku kapitulācija Eiropā.
• 9. maijs — Maskavas laika un PSRS piemiņas tradīcijas dēļ kara beigas Eiropā tika atzīmētas dienu vēlāk.
• 15. augusts — Japānas sabiedrībai tika paziņots par lēmumu pieņemt kapitulācijas noteikumus.
• 2. septembris — uz USS Missouri tika parakstīts Japānas kapitulācijas akts.

Šo datumu nošķiršana palīdz izvairīties no maldinoša priekšstata, ka viens notikums vienā mirklī izbeidza karu visā pasaulē. 8. maijs iezīmē kara beigas Eiropā, savukārt 2. septembris — tā formālo noslēgumu pēc Japānas kapitulācijas.

Atšķirība ir būtiska arī Latvijas vēstures izpratnē. Karadarbības pārtraukšana vēl nenozīmē, ka okupēta valsts automātiski atgūst suverenitāti vai ka tās iedzīvotāji atgūst politisko brīvību.

Latvijā vienu okupācijas režīmu nomainīja otrs

Latvijas Republiku 1940. gada 17. jūnijā okupēja PSRS. Tai sekoja prettiesiska valsts iekļaušana Padomju Savienībā, represijas, deportācijas un Latvijas institūciju likvidēšana okupācijas varas kontrolē.

1. gada vasarā Latviju okupēja nacistiskā Vācija. Šis režīms īstenoja holokaustu, politiskas represijas, iedzīvotāju piespiedu iesaistīšanu kara vajadzībām un citus noziegumus. Nacistiskā okupācija nepadarīja Latviju neatkarīgu un neatcēla Latvijas Republikas tiesības uz valstisko suverenitāti.

Sarkanajai armijai 1944. gadā atgriežoties lielākajā Latvijas teritorijas daļā, tika atjaunota PSRS okupācijas vara. Rīga nonāca padomju spēku kontrolē 1944. gada oktobrī, bet Kurzemē karadarbība turpinājās līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada maijā.

Tādēļ 1944. un 1945. gada notikumu apzīmēšana par Latvijas “atbrīvošanu” rada neprecīzu iespaidu. Nacistiskās okupācijas beigas bija nozīmīgs pavērsiens un nacisma sakāve, taču Latvijas iedzīvotāji neieguva iespēju brīvi atjaunot demokrātisku valsti. Vienu totalitāru okupācijas režīmu nomainīja otrs.

PSRS vara turpināja represijas, sovetizāciju, kolektivizāciju un iedzīvotāju deportācijas. Latvija tika pakļauta arī mērķtiecīgām demogrāfiskām un kultūras pārmaiņām. Šo procesu vēsturisko dokumentāciju apkopo un skaidro Latvijas Okupācijas muzejs.

Latvijas Republika juridiski nepārstāja pastāvēt

Okupācijas apstākļos Latvijas Republikas institūcijas dzimtenē nevarēja brīvi darboties, tomēr valsts nepārtrauktības ideja netika dzēsta. Vairākas Rietumvalstis neatzina Latvijas prettiesisko iekļaušanu PSRS, un Latvijas diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs turpināja darbu.

Šī de iure nepārtrauktība ir iemesls, kādēļ 1990.–1991. gada notikumus raksturo kā neatkarības atjaunošanu, nevis pilnīgi jaunas valsts izveidošanu. 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bet 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu.

Tikai līdz ar neatkarības faktiskās īstenošanas atjaunošanu 1991. gadā Latvija atkal varēja pilnvērtīgi lemt par savu teritoriju, pārvaldi un ārpolitiku. Tādēļ starp Japānas kapitulāciju 1945. gadā un Latvijas brīvības atgūšanu bija gandrīz pusgadsimts.

Precīzi termini nosaka, ko sabiedrība piemin

Datumi nav tikai hronoloģiskas atzīmes. To nosaukumi ietekmē izpratni par upuriem, okupācijas režīmiem un valstiskuma nepārtrauktību. Formulējums “kara beigas” raksturo militāra konflikta noslēgumu, bet “atbrīvošana” ietver arī politiskas brīvības un suverenitātes atgūšanu.

Latvijas gadījumā šos jēdzienus nevar lietot kā sinonīmus. 1945. gada maijā beidzās karš Eiropā, un septembrī kapitulēja Japāna, taču Latvija palika okupēta. Šāda nošķiršana nenoliedz nacisma sakāves nozīmi — tā precizē, kas pēc sakāves notika ar Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem.

Arī 8. maija, 9. maija un 2. septembra atšķirīgā vieta piemiņas kultūrā izriet no vēsturiskās pieredzes. Latvijas skatījumā Otrā pasaules kara upuru pieminēšana nav atdalāma no abu okupācijas režīmu noziegumiem, piespiedu mobilizācijas abās karojošajās pusēs, holokausta, deportācijām un ilgstošā valstiskās neatkarības zaudējuma.

Tādēļ 2. septembris vienlaikus atgādina par pasaules kara formālo noslēgumu un par robežu starp globālu un nacionālu pieredzi: miers starp karojošajām lielvarām Latvijai vēl nenozīmēja brīvību.

Avots: ASV Nacionālais arhīvs